“Ja godīgi, tad skolā es nebiju nekāds paraugskolēns. Tajā laikā dzīvoju ar uzskatu, ka mācās tikai muļķi. Neesmu pārliecināts, ka tolaik tehnikums būtu ko līdzējis, kaut bija visas iespējas apgūt profesionālo izglītību. Bet man jau bija darbs, tāpēc mācības palika otrā plānā,”
atzīstas Andris Gredzens, automehāniķis no Lubānas, kas nesen atkal sēdās skolas solā un ieguva autodiagnostiķa kvalifikāciju mūžizglītības projektā Vidzemes Tehnoloģiju un Dizaina tehnikumā (VTDT).
“Jaunībā man patika krāmēties ar dzelžiem. Rūcināju savu moci, ko pašam nācās arī skrūvēt. Tad kādu laiku nostrādāju Rīgā motosalonā. Krīze aizveda uz ārzemēm, bet pēc tam pārcēlos atpakaļ uz Lubānu. Piedāvāja darbu autoservisā, kur sākumā iztiku ar praksē apgūtajām zināšanām. Tad kādu dienu mans bijušais autoinstruktors, nu jau kungs gados, uzaicināja kopā ar viņu Priekuļos izmācīties par autodiagnostiķi. Esot tāds Eiropas projekts… Izlēmu, ka jaunas, sistemātiskas zināšanas man noderētu, turklāt divatā ceļš gan īsāks, gan lētāks. Un tā mēs gada lielāko daļu katru piektdienu un sestdienu no Lubānas braucām uz Priekuļiem, 120 kilometru turp, 120 – atpakaļ,”
tā par savu teju netīšo nokļūšanu mācībās stāsta Andris.
Raimonds Rusmanis, VTDT motormācības pasniedzējs, apstiprina Andra stāstu no savas pieredzes un paslavē mūžizglītības mācību dalībniekus:
“Patiesi, to, kurš negrib mācīties skolā, pēc tam izmācīt var tikai dzīve. Tieši ar attieksmi mūžizglītības kursu vīri bieži ir pārāki par tehnikuma jaunatni. Ja pirmie zina, ko grib, zina, kā pietrūkst profesionālajā karjerā, tad otrie nereti pie mums nonāk tāpēc, ka tētis vai mamma lika.”
Andris, ejot pa nu jau labi zināmajām tehnikuma telpām un laboratorijām, turpina savu pieredzes stāstu:
“Uz autodiagnostikas kursiem mani aizsūtīja, ja tā var teikt, elektronika. Ar motoriem gadu gaitā biju piešāvies tikt galā gluži labi, bet datoru skaits parastā vieglajā auto šobrīd strauji tuvojas diviem simtiem. Šajā jomā daudz palīdzēja elektronikas pasniedzējs Aivars Dedumets, bet ļoti patika tas, kā savu auditoriju ir iekārtojis un kā par saviem motoriem stāstīja pasniedzējs Rusmanis.”
Andra pieminētā pasniedzēja Rusmaņa laboratorijā ienācēju sagaida nevis autoremonta bedre un eļļainas metāla detaļas, bet gan diagnostikas iekārtas, sakārtoti darbagaldi un pat darbojošies motori.
“Kad tehnikumā sākām iekārtot specializētās laboratorijas – motoriem, transmisijai, virsbūvēm – daudzi par mums smējās. Galu galā pasniedzējam par to papildus neviens nemaksā. Tomēr rezultāti ir redzami. Daudzi to nezina, bet Cēsīs darbojas labākā automātisko pārnesuma kārbu remonta rūpnīca Eiropā, tur strādā ne viens vien mūsu audzēknis,” ar lepnumu par sasniegto stāsta Raimonds.
ar lepnumu par sasniegto stāsta Raimonds.
“Tomēr, lai sasniegtu visaugstāko līmeni, līdz ar cītīgu mācīšanos nepieciešams arī talants – un te mēs runājām par vienu, diviem, labākajā gadījumā, pieciem procentiem jauniešu. Apmēram ceturtā daļa kļūs par pieklājīgiem automehāniķiem, vidējais līmenis spēs pildīt autoatslēdznieka pienākumus – un vienmēr būs tādi, kurus mašīnai tuvumā labāk nelaist,” atzīst pasniedzējs.
atzīst pasniedzējs.
Andris noteikti nav bijis starp pēdējiem, jo pēc kursu beigšanas saņēmis uzaicinājumu turpināt sadarbību ar tehnikumu, bet nu jau pasniedzēja statusā.
”Lielākais gandarījums bija autodiagnostikas kursa beigās, kad mani uzaicināja strādāt Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā. Pagaidām esmu piekritis darboties eksaminācijas komisijā. Un tur lieti noder pieraksti no motormācības nodarbībām,”
pa pusei jokojot, pa pusei nopietni nosaka Andris.
