“Kad man vaicā, kas ir mana unikālākā prasme, es mēdzu puspajokam atbildēt, ka tā ir lodēšana. Tomēr uz to var palūkoties arī no gluži nopietnas puses. Piemēram, savulaik piesakoties darbā Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūtā, tieši apstiprinoša atbilde uz profesora Erta jautājumu – vai protu lodēt, šķiet, nolieca svaru kausus par labu manai kandidatūrai,”
pa pusei nopietni, pa pusei jokojoties, stāsta fizikas doktore Jana Andžāne, Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece.
Patiesībā stāsts par lodēšanu ir pat ļoti nopietns, jo tieši teorētisko zināšanu apvienojums ar praktiskām iemaņām padara Ķīmiskās fizikas institūtu par vienu no starptautiski novērtētākajām pētniecības iestādēm Latvijā.
“Kad mūsu ārzemju kolēģi reizēm noplāta rokas un nopūšas, ka nevar veikt kādu eksperimentu tāpēc, ka nav pieejama atbilstoša aparatūra, mēs Ķīmiskās fizikas institūtā liekam galvas kopā un uzlodējam, piemēram, sistēmas līdz atomam precīzu manipulāciju veikšanai ar individuāliem nanoobjektiem,”
paskaidro Jana Andžāne.
LU Ķīmiskās fizikas institūts apvieno zinātniekus fizikas un ķīmijas starpdisciplināro pētījumu veikšanai, tas sadarbojas ar rūpniecības uzņēmumiem, izstrādājot jaunas tehnoloģijas, un veicina to praktisko izmantošanu tautsaimniecībā. Tieši pie šādas idejas izstrādes – inovatīvas un praktiskas – strādā Krišjānis Buks, Ķīmiskās fizikas institūta zinātniskais asistents, LU maģistrantūras students.
“Ķīmiskās fizikas institūtā mēs ar draugu Ediju Kauranenu pieteicāmies kā divi zaļi gurķi, vēl mācoties bakalaura programmā. Vecākie kolēģi deva zaļo gaismu mūsu iniciatīvai meklēt praktisku pielietojumu institūta zinātniskajām izstrādēm. Tā soli pa solim esam radījuši uz ķermeņa valkājamu, zinātniski runājot, termoelektrisko ģeneratoru. Vienkāršāk sakot –bezgalīgas darbības bateriju, kas starpību starp ķermeņa siltumu un vēsāku ārējo vidi pārvērš elektroenerģijā. Šāda baterija ļautu darbināt zemas jaudas lietu interneta ierīces, piemēram, veselības novērošanas sensoru, neuztraucoties par ārējiem enerģijas avotiem,”
par savu un drauga idejas izstrādi stāsta Krišjānis.
Tāpat kā citas LU eksakto, medicīnas un dzīvības zinātņu nozaru studijas, laboratorijas un institūti, arī Ķīmiskās fizikas institūts 2019. gadā ievācās Zinātņu mājā LU jaunajā Akadēmiskajā centrā Torņakalnā.
“Kopš atklāts LU jaunais Akadēmiskais centrs, pētnieku iespējas ir kļuvušas krietni plašākas. Reizēm mēs smejamies, ka no viena pagraba Kronvalda bulvārī esam pārcelti citā pagrabā Jelgavas ielā. Bet šeit, protams, labiekārtojuma un aprīkojuma līmenis ir daudz, daudz augstāks. Jūtamies novērtēti un motivēti strādāt vēl radošāk un ražīgāk. Turklāt līdzās ir citas zinātniskās struktūrvienības, tāpēc ērti varam izmantot arī bioloģijas, ķīmijas un citu nozaru aparatūru – tāpat kā viņi var izmantot mūsu iespējas,”
stāsta Jana Andžāne.
Akadēmiskais centrs ir ērts ne tikai pētniekiem, bet arī studentiem, atzīst Krišjānis:
“Tepat līdzās notiek mācības, savukārt institūta laboratorija, kurā varam darboties 24 stundas diennaktī, atrodas dažu soļu attālumā no auditorijām.”
Nozīmīgāko LU Akadēmiskā centra izbūves un aprīkojuma projekta finansējuma daļu veido Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi.
Rādot laboratorijas, Krišjānis turpina stāstu par savu ideju – viņš ir pārliecināts, ka tai ir praktisks pielietojums un nākotnē būs arī pieprasījums:
“Uzskatām, ka mūsu izstrāde varētu izrādīties īpaši noderīga ekstrēmos apstākļos, kur tradicionālās baterijas mēdz niķoties. Prognozē, ka 2025. gadā valkājamo sensoru tirgus vērtība varētu sasniegt 32 miljardus dolāru – un mēs ceram, ka arī Latvijas zinātniekiem izdosies nošņāpt kādu šķēlīti no šī grandiozā pīrāga.”
Lai arī jauni, Krišjānis un Edijs ar savām zināšanām, idejām un aizrautību izpelnījušies vecāko kolēģu cieņu.
“Es apbrīnoju puišu patstāvību un uzņēmību. Kādu brīdi šķita, ka nekas nenotiek, ka viņi vai nu zaudējuši interesi par projektu, vai ieceri piemeklējusi neveiksme. Un tad kādā dienā mēs uzzinājām, ka Krišjānis un Edijs veiksmīgi iekļuvuši Prototron programmas labāko ideju divdesmitniekā!”
stāsta Jana Andžāne, un pievieno ar humora dzirksti:
“Īpaši priecēja tas, ka mūžīgās baterijas prototips bija perfekti salodēts.”
